Kas vai kāds tad īsti ir tas meistars, kas būtu saucams par podnieku šodien – XXI gs. sākumā? Jēdzienus „podnieks” un „podniecība” mūsdienās aizstājuši apzīmējumi „keramiķis ” un „keramika”, pie tam, ietverot šajos vārdos visas tās daudzveidīgās nozares, kam par izejvielu kalpo māls un tam radniecīgie materiāli – porcelāns, akmensmasa u.c. Par keramiķi sauc gan lielas ražošanas vienības strādnieku, kas veic tikai noteiktu operāciju keramikas izgatavošanas ķēdē, gan patstāvīgi darbojošos mākslinieku, kas rada vairāk garīgas ne materiālas vērtības. Kaut kur šajā plašajā spektrā ir vieta arī amatniekam ar stabilām profesionālām zināšanām un iemaņām, ar savu individualitāti un radošo garu.

   Podnieka nozīme sabiedrībā un podniecības raksturs laika gaitā ir mainījies. Tajā var iezīmēt vairākus posmus, no kuriem pēdējais būtu saistāms ar mūsdienu norisēm. Izsekojot tiem, var gūt priekšstatu arī par Vidzemes podniecības savdabīgo attīstības ceļu.

   X – XIII gs. Par profesionālās podniecības aizsākumu Latvijā pieņemts uzskatīt vēlo dzelzs laikmetu, kad no X gs. trauku veidošanai sāka lietot podnieka ripu. Podnieks tai laikā bija ne tikai jaunas tehnoloģijas aizsācējs, bet arī lielā mērā ietekmēja saimniecību, ieviešot lietošanā no iepriekšējām pilnīgi atšķirīgu trauku formu – vēderaino podu, kas izturējis laika pārbaudi līdz mūsu dienām. Dažu gadsimtu laikā podnieki – amatnieki pilnīgi pārņēma trauku izgatavošanu, izbeidzot podniecības kā mājsaimniecības nozares pastāvēšanu. Pagaidām nav pietiekami izzināts jautājums par agrās ripas keramikas reģionālajām atšķirībām.

   XIII gs. – XIX gs. sākums. Šajos piecos gadsimtos amatniecība nav vēsturnieku uzmanības priekšplānā. Jādomā, ka karos un nemieros tika saplēsts daudz trauku un vienmēr bija kāds, kas tos atkal uztaisīja. Zināms, ka atsevišķos laika posmos Austrumbaltijā ieplūda Rietumeiropas amatnieki1, kas pamazām monopolizēja podniecību pilsētās. Cunftu noteikumi sevišķi stingri bija XVII gs., aizliedzot apmācīt un pieņemt darbā nevācu izcelsmes mācekļus un zeļļus2. Vietējie podnieki tomēr turpināja strādāt laukos un ciemos, izkopjot un attīstot amata prasmi. Jādomā, ka Rietumeiropā viduslaikos lietotos darba paņēmienus – virpošanas tehniku, baltmāla rotājumu, glazēšanu u.c. vietējie podnieki apguva dažu gadsimtu laikā. Pamazām ieviesās un vietējām vajadzībām tika piemērotas jaunas trauku formas – krūzes, šķīvji, bļodas un to detaļas – lietņi, dažāda veida osas, kājiņas3.
   Podniecības turpmāko attīstību lielā mērā ietekmēja XVII gs. politiskie notikumi. Poļu – zviedru kara rezultātā novilktās robežas (pēc Altmarkas pamiera 1629. g.)4 nošķīra Zviedru Vidzemi no Poļu Vidzemes (tagad Latgales) un Kurzemes un Zemgales hercogistes, tā liekot pamatus mūsdienu Latvijas dalījumam etnogrāfiskajos novados. Nevar noliegt, ka Vidzemes savdabība sakņojas krietni senākā pagātnē, tomēr iedzīvotāju brīvas kustības ierobežojumi novadu un pagastu robežās, tāpat kā „zviedru laiku” relatīvi labvēlīgā ietekme uz zemnieku dzīves apstākļiem sekmēja to novada īpatnību rašanos, ko mēs šodien redzam kā Vidzemes podniecībā, tā arī citās tautas dzīves jomās.

   XIX gs. – XX gs. sākums. Dzimtbūšanas atcelšana 1819. g iezīmē nākošā posma sākumu Vidzemes amatnieku darbībā. XIX gs. ir laiks, ko pārskatāmāku padara etnogrāfu pierakstītās ziņas un muzeju kolekcijas, kas sāktas vākt jau XX gs. divdesmitajos gados. Spriežot pēc podnieku atmiņu stāstījuma, Vidzemē līdz I pasaules karam turpināja pastāvēt no amatu apvienībām – cunftēm aizgūtā mācekļu – zeļļu – meistaru apmācības sistēma, kas deva stabilu pamatu podnieku profesionālismam5. Līdztekus tam pastāvēja amatu pārmantošana dzimtas ietvaros 6, kas turklāt neizslēdza iespēju papildināt zināšanas pie cietiem (arī vācu tautības) meistariem7. Nereti podnieka amatu izvēlējās „trešie tēva dēli”, kas nemantoja tēva zemi un saimniecību8. Neatkarīgi no tā, vai amatniekam piederēja daudz vai maz zemes, vai tās nebija vispār, visus Vidzemes podniekus šajā laikā raksturo liela profesionālā pašapziņa un augsta amata meistarība.
   Bieži ar vīriešiem kopā strādāja podnieka ģimenes sievietes, parasti veicot zeļļa darbu9, bet zināms arī gadījums, kad sieviete podniece vadījusi savu darbnīcu ar vairākiem palīgiem10.
   Līdztekus gadsimtos pārbaudītām trauku formām, kuru estētiskās īpašības atspoguļo tautas mentalitāti, bet praktiskās – saimniecības īpatnības, podnieki apguva aizvien jaunus izstrādājumu veidus, kas bija nepieciešami un pieprasīti. Vidzemes amatnieki XIX gs. beigās lielā daudzumā izgatavoja krāsns podiņus, dakstiņus, galodas u. c. Cīnoties ar XIX gs. vidū Rīgā uzceltās Kuzņecova fabrikas konkurenci, podnieki sāka atdarināt porcelāna un fajansa trauku formas11. Podnieku pievēršanos laikmetīgās mākslas tendencēm pamanīja un atbalstīja latviešu intelektuāļi. Tā radās Vidzemes podniecības leģenda Jēkabs Drande12, kam netrūka sekotāju. Vidzemes podniecībā strauji izplatījās īpaši dekoratīvs angobas rotājuma stils, kā arī ieviesās dekoratīvi trauku veidi – sienas šķīvji un vāzes.

   1920. – 1940. g. Pēc I pasaules kara palielinājās pieprasījums pēc vienkāršiem saimniecības traukiem, kas stimulēja podnieku atgriešanos pie pārbaudītām vērtībām – funkcionāliem un formās lakoniskiem darinājumiem. Mazāk kā iepriekšējā periodā lietoja baltmāla aplējumu un zīmējumu13. Latvijas saimniecībai nostiprinoties, Vidzemē ar jaunu spēku uzplauka arī dekoratīvo priekšmetu izgatavošana. Raksturīgi, ka labu amata apmācību ieguvušie individuāli strādājošie podnieki un mazo darbnīcu īpašnieki cieši turējās pie tradicionālajiem podniecības darba paņēmieniem un gadsimtos pārbaudītajām trauku formām, bet amatnieki, kas bija izveidojuši ražotnes pilsētās, aizvien lielākā mērā pievērsās dekoratīvo priekšmetu un suvenīru izgatavošanai14, ieviesa rūpnieciskajai ražošanai raksturīgas tehnoloģijas. Tomēr lielās darbnīcas turpināja izgatavot arī saimniecības traukus tradicionālajā veidā, un tie izceļas ar sevišķi augstu kvalitāti. Raksturīgs piemērs ir Jāņa Ieviņa podniecība Cēsīs15.

    1940 g. - 1960.- tie gadi. Sākot ar 1940., bet īpaši ar 1949. gadu, padomju okupācijas režīms ķērās pie individuālās amatniecības likvidēšanas. Lauku podniekus iesaistīja kolhozā, ēkas un inventārs tika nacionalizēti16. Vidzemes podniecībai neizdevās patverties mājražošanas apstākļos, jo tā bija salīdzinoši augsti attīstīta un specializēta tautas saimniecības nozare. Paveicās tiem meistariem, kuri varēja turpināt strādāt savā bijušajā darbnīcā kā kolhoza vai valsts ražotnes vadītāji17. Daļa podnieku atrada darbu pilsētu rūpkombinātos, kas tika izveidoti uz lielo atsavināto darbnīcu bāzes18. Tieši no četrdesmitajiem gadiem sāka lietot bezpersonisko vārdu „keramiķis”, sākotnēji ar to apzīmējot strādnieku valsts vai kolhoza ražotnē.
   Piecdesmito gadu beigās, sešdesmito gadu sākumā mazās kolhozu darbnīcas pārtrauca trauku izgatavošanu un pārgāja uz būvkeramikas ražošanu19, savukārt 1963. g. dibinātā „Latvijas keramika” apvienoja vienā uzņēmumā māla trauku ražotnes visu novadu lielākajās pilsētās20. Gan sistēmas, gan gadu nastas spiesti, viens pēc otra pārtrauca darbu arī paši neatlaidīgākie no Vidzemes podniekiem21. Jaunajiem keramiķiem, kas mācījās darba prasmi padomju režīmā, bija liegta tiklab Vidzemes tradīciju apguve, kā arī savas individualitātes izpausmes.

   XX gs. 70. – 80. gadi. Padomju sistēmai nostiprinoties, kļuva skaidrs, ka individuāla amatnieku darbība vairs nebūs iespējama, tādēļ cilvēki, kam interesēja podniecība, meklēja izpausmi citās formās – mākslā un pašdarbībā. Relatīvi patstāvīgi varēja strādāt ražošanas apvienības „Daiļrade” paspārnē, lai gan, kā izteicies mākslas zinātnieks Jānis Pujāts: „tai trūkst izpratnes par tautas mākslas vērtībām”22. Jēdzieni ”lietišķā māksla” un ”tautas māksla” padomju periodā aizstāja jēdzienu ”amatniecība”.
   Podniecības pamatiemaņu apgūšanas iespējas Vidzemē bija tikpat kā iznīcinātas. Vienīgi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola Vēl deva iespēju audzēkņiem iepazīties ar Vidzemes un citu novadu podniecību, akcentējot trauku formas un rotājumu. Trauku virpošanā, glazēšanā un apdedzināšanā jau tika lietoti citi tehniskie paņēmieni, kas aizgūti no rūpniecības un mākslas keramikas. Vidzemes keramiķus šai laikā stipri ietekmēja Latgales podnieku piemērs. Viņiem izdevās saglabāt amatniecību, lielā mērā pateicoties Jāņa Pujāta pūliņiem. Keramiķi visos novados sāka atdarināt Latgales dekoratīvos šķīvjus, vāzes, svečturus un sīkplastiku.
    Par podniecības tradīciju saglabāšanu un atjaunošanu aktīvi iestājās keramiķis, izcils keramikas tehnologs un vēstures pētnieks Eduards Detlavs. Ar viņa atbalstu 1980./ 81. g. Vidzemē strādājošie mākslinieki un amatieri apvienojās grupā „Vidzemes jaunie keramiķi”23, tomēr tās darbībai nav tālejošu seku. Ar astoņdesmitajiem gadiem lavīnveidīgi pieauga interese par dažādām tradicionālās kultūras nozarēm, arī par Vidzemes podniecību. Par to interesējās gan Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas audzēkņi, gan Rīgas keramikas studiju dalībnieki.
   1987. g. kopīgai izstāžu darbībai apvienojās vairāki Vidzemē patstāvīgi strādājoši meistari, izveidojot „Vidzemes podnieku” grupu. Tās dalībnieki izvirzīja mērķi atjaunot Vidzemē podniecības amata prasmi, gan mācoties pie citu novadu podniecības meistariem, gan meklējot īpaši Vidzemei raksturīgus darba paņēmienus. Savu padomu un atbalstu grupas darbības sākumposmā neliedza arī Eduards Detlavs.

   1991. – 2003. g. Latvijai atgūstot neatkarību, pārveidojās valsts saimnieciskās un kultūras dzīves struktūras, un podniekiem atkal bija jāmeklē sava vieta tajās. „Vidzemes podnieku” grupas sastāvs laika gaitā mainījās, tomēr nemainīga palikusi pārliecība par Vidzemes podniecības estētisko un funkcionālo vērtību nozīmīgumu.
   Apskatot norises podniecībā gadsimtu gaitā, kļūst skaidri redzams, ka amata pastāvēšanai ir būtiski divi galvenie nosacījumi – pilnvērtīga amata apmācība un pieprasījums pēc podnieku darinājumiem. Jāatzīst, ka podniecībai specifisko darba paņēmienu apguve šobrīd ir atkarīga tikai no pašu mācekļu iniciatīvas, savukārt podniecības izstrādājumu lietošanas spektrs ir ievērojami paplašinājies. Zemnieki, kas pirms simts un vairāk gadiem bija podniecības izstrādājumu galvenie lietotāji, šodien pārsvarā izmanto lētāku materiālu saimniecības traukus. Savukārt vienkāršie podi, bļodas un krūzes līdzās praktiskajai un dekoratīvajai nozīmei ieguvuši arī citu – simbolisku jēgu.
   Negatīvu ietekmi uz tautas skaistuma izjūtu atstājis pusgadsimtu uzspiestais nacionāli/ internacionālais keramikas suvenīru stils un pēdējos desmit gados tam sekojusī amerikāniskā kiča kultūra. Tomēr gribētos cerēt, ka cilvēki arī turpmāk novērtēs dzīvu pieskārienu radītas lietas, kas palīdz apjaust saistību ar zemi, ūdeni, uguni, apzināties savu identitāti caur māla trauku vienkāršību un dabiskumu.