| |
|
|
Akmens darbarīki,
ieroči un kulta priekšmeti |
|
sagatavoja "Etnostils"
|
Akmens, kas kādreiz izmantots kā darbarīks,
var kļūt par kaut ko mītisku un noslēpumainu. Piemēram, līdz
pat mūsu dienām tīrumos un laukos laiku pa laikam atrod no akmens
izgatavotus cirvjus ar izurbtu kātcaurumu. Gandrīz visi mūsdienu
cilvēki šajā atradumā arī redz cirvi, taču vēl nesenā pagātnē
akmens kātcauruma cirvjus uzskatīja par Pērkona lodēm vai Pērkona
bultām, ar kurām Pērkons apkaro savus ienaidniekus Velnu un
Jodu. Šādi ticējumi pierakstīti tepat Latvijā laikā starp pirmo
un otro pasaules karu. Vēl mūsu gadsimta (20. gadsimts, red.
Piezīme) septiņdesmitajos gados fiksēti līdzīgi uzskati. Pēc
tautas ticējumiem, braukot Pērkona lodi gar sāpošiem zobiem,
varot novērst zobu sāpes, ar to varot izārstēt arī citas slimības.
Lai govs dotu vairāk piena, ar Pērkona lodi nobraucīja govs
tesmeni.
*Juris Urtāns. Pēdakmeņi, robežakmeņi, muldakmeņi.
– Rīga, Avots, 1990. (4. lpp.)
Jakuti
senatnē uzskatīja, ka debesu dievības sašķeļ kokus, raidot tajos
akmens bultas, šķēpus, nažus vai cirvjus, bet zibens ir to ugunīgā
trajektorija. Tāpēc, ja cītīgi pārmeklējot vietu ap zibens saspertu
koku, tad varot atrast šo “zibens bultu” uzgaļus, bet ja paveicas,
tad iespējams atrast arī daudz vērtīgākus priekšmetus – akmens
cirvi. Pats interesantākais ir tas, ka šī leģenda, kurai ļaudis
ticējuši senatnē (līdz pat padomju varas pirmajiem gadiem, ko
apliecina etnogrāfa V. Ņikiforova aptaujas), nereti guvusi praktisku
apstiprinājumu un cilvēki tik tiešām atraduši, pie zibens saspertiem
kokiem, mākslīgi apstrādātus akmeņus ar izteiktām ieroču formām.
Tagad ir zināms, ka patiesībā starp koku saknēm paslēptās “zibens
bultas” bija nevis raidītas no debesīm, bet gan ir ļoti sens
senču atstāts mantojums. Visdrīzāk, ka senos laikos, lieli un
atsevišķi augoši koki, kuros, kā zināms, bieži sper zibens,
kādreiz ir kalpojuši par senām kulta vietām un akmens vai krama
ieroči tika ziedoti kādai no dievībām, piemēram Pērkona Dievam...
Vēlāk, ņemot vērā šo vai līdzīgas leģendas,
Sibīrijas šamaņi (oiuni) centās iegūt kādu no akmens “debesu
relikvijām”, lai tās izmantotu savos upurēšanas rituālos, un
nešķīrās no tiem pat pēc nāves, ko apliecina uzietie reliktie
ieroči šamaņu apbedījumos.
* Федоров В.Н. Тайны вуду и шаманизма. – М.:
Вече, 2003. – 480с. (Великие тайны) |
|
|
|
raksti 
